Patentu valdes klientus, uzņēmējus, patentpilnvarniekus un citus preču zīmju nozares praktiķus šobrīd noteikti interesē būtiskais, kas salīdzinājumā ar likumu “Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” mainās preču zīmju regulējumā līdz ar 6. martā spēkā stājušos Preču zīmju likumu. Šeit mēģināts pašus galvenos jaunumus apkopot, neizslēdzot, ka lasītāji varētu saskatīt citus svarīgus jautājumus, kas te nav apskatīti.
Pirmā pārmaiņa, ko daudzi jau zina, ir tas apstāklis, ka Eiropas Savienībā (ES) vairs nepastāv prasība, ka preču zīmei jābūt grafiski attēlojamai. ES Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) jau labu laiku rīko sanāksmes ar dalībvalstu reģistrācijas iestāžu pārstāvju piedalīšanos, lai veidotu vienotu pieeju t.s. “jauno preču zīmju veidu” pieteikšanai un izskatīšanai un lai dalībvalstīs būtu tuvinātas pozīcijas arī šo apzīmējumu elektroniskās apstrādes ziņā. Mūsu jaunā likuma 4. pants nosaka vispārīgo prasību, ka preču zīmi var veidot apzīmējums, kam piemīt atšķirtspēja un ko preču zīmju reģistrā var atveidot tā, ka var skaidri un nepārprotami noteikt, kas ir preču zīmes īpašniekam piešķirtās aizsardzības priekšmets. Tālāk (neizsmeļošā sarakstā) raksturoti dažādi reģistrācijai piemēroti apzīmējumu veidi, starp tiem arī nosacīti “jaunie”: novietojuma zīme, kustību zīme, multivides zīme. Tuvākajā laikā tiks pieņemti Ministru kabineta noteikumi, kuri paredzēs sīkākas prasības katra zīmju veida pieteikšanai – kad zīmes atveidošanai der tās reprodukcija uz papīra un kad – tikai un vienīgi elektroniska datne. Šīs prasības, visticamāk, būs analogas tām, kuras attiecībā uz ES preču zīmēm noteiktas Komisijas Īstenošanas regulā (ES) 2018/626 (2018. gada 24. aprīlis). Preču zīmju pieteicējiem gan jāatminas, ka ārpus ES ar šādu “jauno” preču zīmju veidu reģistrāciju var būt problēmas.
Darba grupa centās iespējami saglabāt jau pierasto struktūru absolūtajiem un relatīvajiem pamatiem preču zīmes reģistrācijas atteikumam un atzīšanai par spēkā neesošu, lai nozarē praktizējošajām personām būtu vieglāk tajos orientēties. Absolūtie pamati, tāpat kā agrāk, ir 6. pantā. Tur atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2436 (2015. gada 16. decembris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (turpmāk – Direktīva), prasībām ir precizēti atsevišķi atteikuma pamati ģeogrāfisko norāžu jomā, un tie ir papildināti ar ES aizsargātu agrāku garantētu tradicionālo īpatnību un agrāku augu šķirnes nosaukumu. Reģistrāciju var atteikt vai atzīt par spēkā neesošu arī tad, ja tās pieteicējs (īpašnieks) neatbilst 13. panta prasībām par personu, kas var būt tiesību uz preču zīmi subjekts. Tāpat kā līdz šim, 7. pants paredz agrāku preču zīmi kā relatīvo pamatu un 8. pants – plaši pazīstamu preču zīmi kā absolūto un relatīvo pamatu. Jauns ir 9. pants par preču zīmēm ar reputāciju kā relatīvo pamatu: bez agrākas un reģistrētas preču zīmes ar reputāciju Eiropas Savienībā (agrāk – 39.3 pantā) tas paredz arī preču zīmi ar reputāciju Latvijā.
Citas agrākas tiesības kā relatīvais atzīšanas par spēkā neesošu pamats tagad ir 10. pantā (agrāk – 9. pants); tā saturs ir precizēts atbilstoši Direktīvas prasībām. Kā relatīvais pamats vairs nav minētas tādas preču zīmes, kuru spēkā esības termiņš beidzies neilgi pirms pieteiktās preču zīmes pieteikuma datuma, taču saraksts ir papildināts ar Eiropas Savienībā aizsargātu ģeogrāfisko norādi, garantētu tradicionālo īpatnību un augu šķirnes nosaukumu.
11. pants paredz ierobežojošus noteikumus reģistrācijas atzīšanai par spēkā neesošu: ja pretstatītajai agrākajai preču zīmei trūkst atšķirtspējas; ja tās atšķirtspēja nav pietiekama, lai konstatētu zīmju sajaukšanas iespēju; ja nav pierādīta agrākās preču zīmes plašā pazīstamība vai reputācija. Atbildētājs (apstrīdētās reģistrācijas īpašnieks) šos apstākļus var izmantot gan Rūpnieciskā īpašuma apelācijas padomē, gan tiesā – pat neuzsākot atsevišķu pretprasības procedūru.
Salīdzinājumā ar vecā likuma 4. un 5. pantu ir būtiski pārkārtotas un papildinātas normas, kas nosaka tiesības, kuras saistītas ar preču zīmi (III nodaļa, 13.–26. pants). Reģistrētas preču zīmes īpašnieka iegūtās izņēmuma tiesības nevar vērst pret agrāk iegūtām tiesībām, turklāt ir precizēts, ka ar tādām agrākām tiesībām ir saprotamas tikai un vienīgi tās tiesības, kuras kā atzīšanas par spēkā neesošu relatīvie pamati noteiktas 7.–10. pantā, turklāt tikai tad, ja šīs tiesības iegūtas godprātīgi (14. panta pirmās daļas ievadfrāze). Tātad strīda gadījumā ir jāizvērtē, vai tās var uzskatīt par agrākām, un tas jāvērtē precīzi atbilstoši minētajām normām; 10. panta pirmās daļas punktos ir detalizēti noteikumi, kad, piemēram, kāda apzīmējuma lietojumu uzskatīt par agrāku nekā preču zīmes pieteikuma vai prioritātes datums. Tas attiecas arī uz cita īpašnieka preču zīmi, kuru var vērst pret preču zīmes reģistrāciju attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas nav līdzīgi, bet tikai tad, ja šī preču zīme jau laikus ir iemantojusi attiecīgu reputāciju vai plašu pazīstamību atbilstoši 8. vai 9. panta noteikumiem.
Skaidrāk noteikts, ka izņēmuma tiesības var vērst arī pret personu, kas tikai piedalās šo tiesību pārkāpuma sagatavošanas darbībās (15. pants). Preču zīmes ar reputāciju un plaši pazīstamas preču zīmes īpašnieka paplašinātās tiesības skaidrotas 18. un 19. pantā. T.s. “aģenta zīmes” gadījumā, kad preču zīmi uz sava vārda reģistrējis īpašnieka aģents vai pārstāvis, tās īstais īpašnieks var ne tikai prasīt reģistrācijas atzīšanu par spēkā neesošu (10. panta otrā daļa), bet arī aizliegt aģentam vai pārstāvim preču zīmi lietot un pieprasīt, lai reģistrācija tiktu nodota īpašniekam (22. pants). Tiešāk un šaurāk nekā līdz šim ir definētas nereģistrētas preču zīmes īpašnieka tiesības (23. pants), jo darba grupā bija vienots viedoklis, ka ir jāveicina preču zīmju reģistrācija, kas ļauj sabiedrībai skaidri uztvert aizsardzības objektu, un nav laba pamata plaši aizsargāt nereģistrētus apzīmējumus.
26. pants ierobežo tādas preču zīmes īpašnieka tiesības, kura netiek izmantota saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kuriem tā reģistrēta; agrāk tas bija 23. pantā. Te svarīgi, ka Direktīva tagad tiešāk nosaka (skat. tās 16. pantu), ar kuru brīdi var sākt vērtēt reģistrācijas faktisko izmantošanu. Ja dalībvalstī pastāv pēcreģistrācijas iebildumu procedūra, kā tas ir arī Latvijā, piecu gadu laikposmu skaita no dienas, kad pret attiecīgo reģistrāciju vairs nevar iesniegt iebildumu, bet gadījumā, ja iebildums ir iesniegts, no dienas, kad iebilduma procedūra beigusies vai iebildums ir atsaukts. Tas nozīmē arī, ka, ja pēc Rūpnieciskā īpašuma apelācijas padomes lēmuma pieņemšanas iebilduma lietā šīs lietas dalībnieks saskaņā ar Rūpnieciskā īpašuma institūciju un procedūru likuma 98. pantu vēršas tiesā, lai šo strīdu pārskatītu, minētais piecu gadu laikposms var sākties stipri vēlāk, tad, kad pilnībā kļūst skaidrs, vai attiecīgā preču zīme ir spēkā un kādā apjomā. Patentu valdei šis kritiskais datums jānorāda reģistra datos (Preču zīmju likuma 41. panta pirmās daļas 7. punkts). Attiecībā uz starptautiskajām reģistrācijām tas būs nevis zīmes starptautiskās reģistrācijas datums vai tās vēlākā attiecinājuma uz Latviju datums (kā līdz šim), bet gan datums, kad starptautiskās reģistrācijas oficiālajā biļetenā publicēts paziņojums par aizsardzības piešķiršanu Latvijā šai preču zīmei (82. panta pirmā daļa). Proti, tā būs diena, kad pabeigta šīs zīmes attiecinājuma uz Latviju ekspertīze un pret to nav bijis iesniegts iebildums, vai arī diena, kad zīmes īpašniekam labvēlīgi noslēgusies apelācijas vai iebilduma procedūra.
Tātad, ja ir pagājis minētais piecu gadu laikposms un ir pamats domāt, ka preču zīme nav faktiski izmantota, tās īpašnieka iespējas apstrīdēt citas personas preču zīmes reģistrāciju vai aizliegt saimnieciskajā darbībā izmantot līdzīgus apzīmējumus ir problemātiskas. Un minētā laikposma noteikšana tad ir svarīga arī tādā aspektā, pret kuru brīdi ir jāvērtē, vai agrākā preču zīme tikusi izmantota. Ja šādas preču zīmes īpašnieks ir iesniedzis Apelācijas padomei iebildumu pret citas preču zīmes reģistrāciju, apstrīdētās reģistrācijas īpašnieks var pieprasīt, lai iebilduma iesniedzējs pierāda savas zīmes faktisko izmantošanu piecu gadu posmā pirms apstrīdētās reģistrācijas pieteikuma datuma vai attiecīgi prioritātes datuma (43. panta piektā daļa). Ja vēlāko preču zīmi apstrīd ar civilprasību tiesā, apstrīdētās reģistrācijas īpašnieks var iesniegt pretprasību par agrākās preču zīmes reģistrācijas atcelšanu neizmantošanas dēļ; tad tiesa vērtē piecu gadu laikposmu pirms prasības (nevis pretprasības) pieteikuma iesniegšanas (61. panta piektā daļa). Līdzīgi ir preču zīmes pārkāpuma lietā – atbildētājam ir iespēja, iesniedzot motivētu rakstveida ierunu, apšaubīt prasītāja preču zīmes izmantošanu piecu gadu posmā pirms prasības iesniegšanas dienas (26. panta trešā daļa).
Vairāki pārkārtojumi un precizējumi ir izdarīti, veidojot likuma sadaļu par tiesībām uz preču zīmi kā mantas objektu (27.–29. pants). Līdzīgi kā Dizainparaugu likumā tagad tiek regulētas līdzīpašnieku attiecības, proti, ja kāda no šīm personām savu domājamo daļu atsavina, pārējām tiesīgajām personām ir pirmpirkuma tiesības, un kad nepieciešams, izpirkuma tiesības. Ja notiek tiesību uz preču zīmi pāreja, preču zīmes ieguvējs kā īpašnieks var ar šīm tiesībām rīkoties ar dienu, kad ziņas par īpašnieka maiņu iekļautas Preču zīmju reģistrā, taču savas izņēmuma tiesības pret citām personām tas var vērst tikai pēc tam, kad ziņas par īpašnieka maiņu publicētas Patentu valdes oficiālajā izdevumā. Ar Ministru kabineta noteikumiem ir paredzēts konkrēti noteikt, kādi dokumenti iesniedzami, reģistrējot tiesību pāreju; šīs prasības tiks balstītas Singapūras līguma par preču zīmēm noteikumos, kuri Latvijai ir saistoši jau kopš 2009. gada.
Šajos Ministru kabineta noteikumos, tāpat balstoties uz Singapūras līguma normām, paredzēts sniegt sīkāku regulējumu arī attiecībā uz licenču pieteikšanu reģistrācijai. Licenču līgumu reģistrācija varētu kļūt daudz svarīgāka nekā līdz šim, jo likums tagad nosaka, ka tiesību uz preču zīmi pārejas gadījumā jaunajam īpašniekam ir saistoši tikai tie licenču līgumi, kuri ir reģistrēti (29. panta astotā daļa). Jaunums ir arī tas, ka reģistrācijai var pieteikt licences līgumu, kas attiecas uz preču zīmi, kura ir tikai pieteikuma stadijā (29. panta sestā daļa).
Dažas piezīmes par reģistrācijas procedūru, kas pamatā saglabājas līdzīga esošajai. Ņemot vērā EUIPO un ES dalībvalstīs iedibinājušās augstās prasības pret preču un pakalpojumu terminiem, šiem jautājumiem ir veltīts jauns – 32. pants. Patentu valde ir tiesīga noraidīt reģistrācijas pieteikumu, ja pieteikumā lietotie termini nav pietiekami skaidri un precīzi, bet pieteicējs noteiktajā terminā neiesniedz pieņemamus preču vai pakalpojumu apzīmējumus. Attiecībā uz pieteikuma konvencijprioritātes pierādījumiem var pietikt ar norādi uz datiem par šīs preču zīmes agrāko pieteikumu citā valstī, kas atrodami vispārpieejamā datubāzē, un attiecīgā pieteikuma preču un pakalpojumu saraksta tulkojumu (izstādes prioritātes pierādīšana notiek līdzšinējā kārtībā). Tomēr Patentu valde var pieprasīt agrākā pieteikuma apliecinātu kopiju, ja rodas šaubas par datubāzē pieejamo datu ticamību. Likumā ir noteikta iespēja izskatīt pieteikumu ārpus kārtas, ja saņemta attiecīga papildmaksa (37. pants).
Saistībā ar reģistrācijas procedūru vēl jāmin, ka jaunā likuma Pārejas noteikumu 2. punkts nosaka, ka pirms likuma spēkā stāšanās (pirms š.g. 6. marta) iesniegtajiem preču zīmju pieteikumiem piemēro agrākajā likumā noteikto reģistrācijas kārtību un reģistrācijas priekšnoteikumus. Tas nozīmē, ka arī gadījumā, ja tādu reģistrāciju apstrīd, jāvadās pēc likumā “Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” noteiktajiem pamatojumiem reģistrācijas atzīšanai par spēkā neesošu.
Pāris jaunumi iebildumu iesniegšanā pēc reģistrācijas. Iebildumu tagad var pamatot arī ar preču zīmes pieteicēja neatbilstību likuma 13. panta prasībām attiecībā uz to, kas var būt tiesību uz preču zīmi subjekts. Iebildumu pret starptautisko reģistrāciju tagad var iesniegt triju mēnešu (agrāk – četru) laikā pēc oficiālās publikācijas par preču zīmes starptautisko reģistrāciju attiecībā uz Latviju vai par tās vēlāku teritoriālo attiecinājumu uz Latviju. Tātad iebildumu periods nacionālajām un starptautiskajām reģistrācijām tagad ir vienādots.
Mainās brīdināšana par reģistrācijas spēkā esības termiņa beigām. Kā to prasa Direktīva, Patentu valde tagad īpašnieku informēs sešus mēnešus pirms reģistrācijas termiņa beigām. Svarīgi zināt, ka Patentu valde nav atbildīga par to, ja šādu rakstveida brīdinājumu īpašnieks nesaņem, piemēram, ja īpašnieka adrese ir mainīta vai nav precīza. Apzinoties, ka tik ļoti laikus saņemto informāciju daudzi var nolikt sāņus un par to piemirst, likumā ir iestrādāta prasība, lai Patentu valde brīdī, kad reģistrācijas termiņš jau ir beidzies, vēlreiz paziņotu par to, informētu par iespēju turpmāko sešu mēnešu laikā reģistrāciju atjaunot par paaugstinātu maksu un brīdinātu, ka preču zīme tiks izslēgta no reģistra, ja reģistrācija netiks atjaunota šajā papildu termiņā. Cerams, ka tas mazinās strīdus par šiem jautājumiem.
Precizēti un citādi strukturēti ir civiltiesiskās atbildības noteikumi par preču zīmes pārkāpumu (VI nodaļa, 50.–58. pants). Regulējuma skaidrības interesēs tur detaļās ir raksturoti tiesiskās aizsardzības līdzekļu veidi, ieskaitot arī kaitējuma atlīdzības noteikumus.
Likuma VII nodaļa (59.–64. pants) attiecas uz preču zīmes darbības izbeigšanu. Cita starpā te ir precizēta terminoloģija: vairs nav lietots jēdziens “reģistrācijas dzēšana”, bet gan “atteikšanās no reģistrācijas” (praktiķi zina angļu terminu ‘surrender’). Ja saņemts īpašnieka lūgums izslēgt preču zīmi no reģistra, Patentu valde par to nekavējoties rakstveidā paziņo licenciātiem vai citām ieinteresētajām personām, par kurām ir ziņas reģistrā. Taču šādā situācijā likums vairs tiešā veidā neaizsargā licenciātus. Ja reģistrā ir ziņas par zīmes ieķīlāšanu, preču zīme netiek izslēgta no reģistra bez ķīlas ņēmēja rakstveida piekrišanas. Zīmi neizslēdz no reģistra arī tādas tiesvedības laikā, kad persona ir iesniegusi prasību par reģistrācijas nodošanu viņai, taču ir svarīgi, lai tas būtu zināms Patentu valdei.
Likums tagad oficiāli atzīst jaunu preču un pakalpojumu apzīmējumu – sertifikācijas zīmi (IX nodaļa, 72.–78. pants). Latvijas sabiedrība gan ir jau sastapusi sertifikācijas zīmes, kuras savulaik ir reģistrētas kā parastas preču zīmes, piemēram, ikdienas dzīvē visi pazīstam tā saukto “Zaļo karotīti”. Sertifikācijas zīme var piederēt gan valsts iestādei, kam tā vajadzīga normatīvajā aktā paredzēto funkciju izpildei, gan jebkurai fiziskai vai juridiskai personai, kura izvēlējusies veikt šādu specifisku saimniecisko darbību, sertificējot citu personu preces vai pakalpojumus attiecībā uz izmantotajiem materiāliem, preču izgatavošanas vai pakalpojumu sniegšanas veidu, kvalitāti, precizitāti, ģeogrāfisko izcelsmi vai citām īpašībām. Svarīgākais nosacījums ir, ka sertifikācijas zīmes īpašnieks nedrīkst pats veikt tādu preču ražošanu vai izplatīšanu vai sniegt tādus pakalpojumus, kurus tas sertificē. Ja īpašnieks pats darbojas attiecīgajā nozarē, tas var būt viens no pamatiem sertifikācijas zīmes apstrīdēšanai. Piesakot sertifikācijas zīmi reģistrācijai, līdzīgi kā kolektīvajām zīmēm, jāizpilda stingras prasības attiecībā uz šīs zīmes lietošanas nolikumu (73. pants). Sertifikācijas zīmes, kuras agrāk reģistrētas kā parastās preču zīmes, var pārcelt sertifikācijas zīmju reģistrā, nemaksājot tām paredzēto paaugstināto maksu (Pārejas noteikumi, 4. punkts).
Izstrādājot jaunā likuma projektu, tika nolemts saglabāt normas par ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību pret to nepatiesu lietojumu (XII nodaļa, 88.–90. pants), lai gan, pēc Patentu valdes rīcībā esošajām ziņām, tās tiek piemērotas ļoti reti. Šajā jomā praktizējošie zina, ka pastāvošie noteikumi par Eiropas Savienībā aizsargātajām ģeogrāfiskajām norādēm, pat pēc visai ieilgušām diskusijām, vēl joprojām neattiecas uz izstrādājumiem, kas nav pārtikas produkti, dzērieni vai lauksaimniecības ražojumi.
Sakarā ar administratīvās atbildības reformu likums ir papildināts ar normām par administratīvo pārkāpumu regulējumu šā likuma darbības jomā (XII nodaļa). 91. pantā ir noteikti administratīvie sodi par pārkāpumiem preču zīmju izmantošanā saistībā ar preču un pakalpojumu izplatīšanu, par ES aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzības pārkāpumiem, kā arī par sagatavošanās darbībām šādiem pārkāpumiem. 92. pants nosaka atbildīgās institūcijas, kas veic administratīvā pārkāpuma procesu. Šīs normas stāsies spēkā vienlaikus ar jauno Administratīvās atbildības likumu.
Ir jāapzinās, ka pašreizējais regulējums preču zīmju jomā vēl joprojām neietver Direktīvas 45. pantā noteikto iespēju, lai ieinteresētās personas varētu prasīt preču zīmju reģistrāciju atcelšanu un atzīšanu par spēkā nesošām ne tikai tiesā, bet arī administratīvā procedūrā, reģistrācijas iestādē. Tas, domājams, dotu iespēju vairākos aspektos ietaupīt un nevērsties tiesā visos šādos gadījumos. Tātad preču zīmju sistēmas reforma Latvijā joprojām nav pabeigta. Patiesībā darba grupai jau bija skaidrs priekšstats, ka šīs funkcijas varētu veikt Rūpnieciskā īpašuma apelācijas padome, un daļēji jau bija sagatavotas attiecīgas normas. Taču likumprojekta saskaņošanas procedūrā uzvarēja viedoklis, ka šo jauno procedūru regulējuma pamati ir vispirms jāietver Rūpnieciskā īpašuma institūciju un procedūru likumā, un tikai saskaņā ar to var precizēt Preču zīmju likumu. Šo normu ieviešanas termiņš ir 2023. gada 14. janvāris. Tas nav aiz kalniem, un pēc visai sarežģītā Preču zīmju likuma projekta izstrādes un saskaņošanas procesa ir skaidrs, ka darbu pie šiem jauninājumiem nedrīkst tālu atlikt.
Informāciju sagatavoja:
Jānis Ancītis
Patentu valdes Preču zīmju un dizainparaugu departamenta
vadošais zinātniskais konsultants
Tālr.: 67099609
E-pasts: janis.ancitis@lrpv.gov.lv