11. jūlijā, Cēsīs, norisinājās tradicionālais sarunu festivāls LAMPA, kur diskusijā “Kāpēc par viņiem runā visā pasaulē, bet par mums nē? Ģeogrāfiskās izcelsmes norāde amatniekiem kā durvis uz elites klubu” eksperti, amatniecības nozares pārstāvji un kultūras mantojuma saglabātāji diskutēja par to, kā Latvijas amatniecības izstrādājumiem kļūt redzamākiem pasaulē un kādu lomu šajā procesā var spēlēt ģeogrāfiskās izcelsmes norādes (ĢIN).
Patentu valdes un Latvijas Nacionālā kultūras centra organizētajā diskusijā piedalījās Patentu valdes Preču zīmju un dizainparaugu departamenta direktore Ieva Paula Drekslere, Latvijas Nacionālā kultūras centra tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena, SIA “Vaidava Ceramics” vadītājs un līdzīpašnieks Guntis Ādamsons, kā arī Carnikavas novadpētniecības centra vadītāja Olga Rinkus. Diskusiju moderēja kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska.
Runājot par Latvijas amatniecības atpazīstamību starptautiskā mērogā, Ieva Paula Drekslere uzsvēra, ka ģeogrāfisko izcelsmes norāžu sistēma amatniecības izstrādājumiem Eiropā vēl ir pašā attīstības sākumā, tomēr mūsdienu straujajā informācijas aprites vidē atpazīstamības iegūšanai vairs nav nepieciešami gadu desmiti vai pat simti gadu. Savukārt Linda Rubena atgādināja, ka Latvijas amatniecība starptautisku atzinību guvusi jau 20. gadsimta 30. gados, tomēr šodien iespējas kļūt pamanāmiem ir ievērojami plašākas. Viņasprāt, Latvijā ir daudz amatniecības tradīciju un izstrādājumu, kuri nākotnē varētu pretendēt uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādes statusu, un vērtīgu pieredzi iespējams smelties citās Eiropas valstīs.
Par aizsargāta intelektuālā īpašuma nozīmi praksē stāstīja Guntis Ādamsons, daloties pieredzē par Vaidavas keramikas ceļu uz plašāku atpazīstamību. Viņš norādīja, ka tieši autentiskums un roku darbs palīdzējuši uzņēmuma izstrādājumiem sasniegt klientus ne tikai Latvijā, bet arī ASV, Dienvidkorejā un Austrālijā. Mūsdienās roku darbs kļūst arvien ekskluzīvāks, un tas ir viens no būtiskiem konkurētspējas faktoriem, uzsvēra G. Ādamsons.
Diskusijas dalībnieki uzsvēra, ka vietvārda spēks slēpjas spējā stāstīt par izcelsmi. Patērētāji arvien biežāk interesējas, no kurienes produkts nāk, kas to radījis un kādas tradīcijas tajā ieliktas. Tieši tādēļ ĢIN var kļūt par būtisku priekšrocību gan amatniekiem, gan reģioniem kopumā.
Ne mazāk svarīgs bija jautājums par pašvērtējumu. I. Drekslere norādīja, ka Latvijas ražotājiem būtu vairāk jāapzinās savu produktu vērtība un jāizmanto fakts, ka tie radīti Latvijā. Diskusijā izskanēja doma, ka nereti lielākais šķērslis nav kvalitātes vai tradīciju trūkums, bet gan nepietiekama pārliecība par savu varēšanu un nevēlēšanās sevi izcelt.
Par vienu no galvenajiem priekšnoteikumiem ceļā uz starptautisku atpazīstamību tika atzīta sadarbība. L. Rubena uzsvēra, ka amatniekiem un līdzīgu jomu pārstāvjiem jāmācās apvienoties un kopīgi veidot savu stāstu, jo vienam pašam izlauzties pasaules tirgū ir daudz sarežģītāk. Vienlaikus visiem diskusijas dalībniekiem bija skaidrs, ka neviena zīme, nosaukums vai mārketinga aktivitāte nevar aizstāt pašu galveno – kvalitāti.
Sarunā tika apspriesta arī ĢIN loma kultūras mantojuma saglabāšanā. O. Rinkus norādīja, ka tās var palīdzēt veidot plašāku atpazīstamību un radīt jaunas iespējas nozīmīgu pasākumu organizēšanai. Savukārt L. Rubena atzina, ka šāds statuss var kalpot kā papildu stimuls saglabāt tradicionālās prasmes, vienlaikus uzdodot svarīgu jautājumu: vai būs jaunā paaudze, kas šīs prasmes būs gatava turpināt.
Noslēgumā diskusijas dalībnieki vienojās, ka Latvijai netrūkst ne stāstu, ne kvalitatīvu produktu, ne tradīciju. Daudz lielāks izaicinājums ir spēt noticēt savu radīto lietu vērtībai un par tām drosmīgi stāstīt. Lai Latvijas amatniecības izstrādājumi kļūtu atpazīstami pasaulē, nepieciešama augstāka pašapziņa, ciešāka sadarbība, mērķtiecīgs atbalsts un gatavība ar lepnumu izcelt savu izcelsmi. Jo, ja paši par savām vērtībām nerunāsim, pasaule tās pati neuzzinās, vienisprātis bija sarunas dalībnieki.
Informāciju sagatavoja: