Lietas numurs: C04454310 (PAC-0188/2013)

Tiesa: Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta

Puses: Krievijas uzņēmums „Akva-Laif” pret /personu F/

Datums: 2013.gada 10.septembris

Valoda: latviešu

INTELEKTUĀLĀ ĪPAŠUMA TIESĪBA(S) Preču zīmes

NORMAS
Latvijas likuma „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” 3.p., 4.p. sestā un desmitā daļa, 6.p. pirmās daļas 1.-4.punkts, 6.p. otrā daļa, 24.p. trešā daļa, 31.p. pirmā daļa.

FAKTI
Prasītājs 2010.gadā cēla prasību tiesā, lūdzot atzīt par spēkā neesošu vārdiskās preču zīmes „SITRO” reģistrāciju. Šī preču zīme 2002.gada 20.novembrī Latvijā reģistrēta bezalkoholiskajiem dzērieniem uz /personas F/ vārda.

Galvenais prasības pamats bija prasītāja ieskats, ka apzīmējums „SITRO” ir zaudējis atšķirtspēju un kļuvis par vispārīgu apzīmējumu (sugas vārdu).

Prasītājs norādīja, ka dzēriens ar nosaukumu „SITRO” ir tradicionāls gāzēts bezalkoholisks dzēriens, kura sastāvā ietilpst citrusaugļu ekstrakti, cukurs, citronskābe. Ar šādu apzīmējumu marķēts bezalkoholiskais dzēriens tika ražots un bija populārs bijušās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (turpmāk – PSRS) laikos. Tostarp tas 60-tajos un 70-ajos gados tika ražots vairākās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas rūpnīcās. Bezalkoholiskais dzēriens „SITRO” bija iekļauts PSRS 1957.gada bezalkoholisko dzērienu katalogā un 1973. un 1983.gada bezalkoholisko dzērienu receptūru krājumos. Šādu dzērienu vēl joprojām ražo bijušajās PSRS republikās – Krievijā, Ukrainā, Gruzijā, Baltkrievijā, kā arī Latvijā.

PIEDZĪTĀ KAITĒJUMA ATLĪDZĪBA -

BŪTĪBA
Lietā ir jautājums par priekšnoteikumiem, lai konstatētu, ka apzīmējums ir zaudējis atšķirtspēju un kļuvis par vispārīgu apzīmējumu vai sugas vārdu.

Tiesa norādīja, ka prasītājam ir jāpierāda savs apgalvojums, ka apzīmējums ir zaudējis atšķirtspēju un ir kļuvis par sugas vārdu, taču prasītājs šo pienākumu nav izpildījis.

Pirmkārt, preču zīmju reģistrācijai raksturīgais teritorialitātes princips nozīmē, ka preču zīmju nacionālā reģistrācija kādā valstī attiecas tikai uz šīs valsts teritoriju un tikai uz šīs valsts patērētājiem. Apzīmējums var būt sugasvārds vai pazīstams kā dzēriena veida apzīmējums vienas valsts iedzīvotājiem, bet tas var neizteikt pilnīgi neko citas valsts iedzīvotājiem. Līdz ar to apzīmējumam „SITRO” ir jābūt kļuvušam par sugasvārdu, vispārpieņemtu apzīmējumu bezalkoholiskam dzērienam ar citronu garšu Latvijā, Latvijas patērētāju uztverē. Tādēļ prasību nevar pierādīt pierādījumi, kas attiecas uz Krieviju, Ukrainu, Gruziju, Baltkrieviju vai kādām citām valstīm.

Otrkārt, jāņem vērā vārda „SITRO” nozīme mūsdienu patērētāja uztverē – ko šis vārds Latvijas patērētājam nozīmēja apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikšanas brīdī (2001.gada 22.augustā) un nozīmē šobrīd. Tādēļ prasību nevar pierādīt pierādījumi, kas attiecas uz bijušo PSRS, tostarp LPSR, jo PSRS vairs nepastāv un Latvija nav tās daļa jau vairāk nekā 20 gadu. Rūpnīcas, kas LPSR laikā no 1956. līdz 1990.gadam ražoja dzērienu „SITRO”, vairs nepastāv un dzērienu ar nosaukumu „SITRO” neražo. Pa šo laiku ir izaugusi jauna paaudze, kas nepazīst PSRS laika ražojumus. Šī jaunā paaudze (bērni, pusaudži un jaunieši) ir bezalkoholisko gāzēto dzērienu galvenie patērētāji, un viņu uztverē PSRS ražoto dzērienu nosaukumi neasociējas ar kādu konkrētu dzērienu.

Savukārt par Latvijas teritoriju un mūsdienām prasītājs nebija iesniedzis pietiekamus pierādījumus. Pierādījumi pat neapliecināja, ka dzēriens „SITRO” vispār būtu pazīstams ievērojamai gāzēto bezalkoholisko dzērienu patērētāju daļai, nemaz nerunājot par šī apzīmējuma transformāciju sugas vārdā.

Līdz ar to tiesa atzina, ka prasītājs nav pierādījis savu apgalvojumu, ka apzīmējums „SITRO” ir sugas vārds, kas apzīmē bezalkoholiskus dzērienus ar citronu garšu.   

KOMENTĀRI
Šī lieta ataino Latvijai raksturīgu īpatnību, ka sakarā ar pāreju no PSRS komandekonomikas uz brīvā tirgus ekonomiku rodas strīdi starp ražotājiem no tām valstīm, kas kādreiz ietilpa PSRS sastāvā. Spriedums uzsver nepieciešamību lietas izspriešanai ievērot pierādīšanas pienākumu, teritorialitātes principu, noskaidrot attiecīgos patērētājus un šo patērētāju uztveri mūsdienās.

Šī sprieduma atziņām tiesas sekojušas vairākos citos spriedumos (piemēram, Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2013.gada 26.septembra spriedumā lietā Nr. C04514910, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2015.gada 2.marta spriedumā lietā Nr. C04169713).